tripartitus
Latin
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /tri.parˈtiː.tus/, [trɪ.parˈtiː.tʊs]
Adjective
tripartītus (feminine tripartīta, neuter tripartītum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | tripartītus | tripartīta | tripartītum | tripartītī | tripartītae | tripartīta | |
| genitive | tripartītī | tripartītae | tripartītī | tripartītōrum | tripartītārum | tripartītōrum | |
| dative | tripartītō | tripartītō | tripartītīs | ||||
| accusative | tripartītum | tripartītam | tripartītum | tripartītōs | tripartītās | tripartīta | |
| ablative | tripartītō | tripartītā | tripartītō | tripartītīs | |||
| vocative | tripartīte | tripartīta | tripartītum | tripartītī | tripartītae | tripartīta | |
References
- tripartitus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- tripartitus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from
Wiktionary.
The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike.
Additional terms may apply for the media files.