saginatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of sagīnō.
Participle
sagīnātus m (feminine sagīnāta, neuter sagīnātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | sagīnātus | sagīnāta | sagīnātum | sagīnātī | sagīnātae | sagīnāta | |
| genitive | sagīnātī | sagīnātae | sagīnātī | sagīnātōrum | sagīnātārum | sagīnātōrum | |
| dative | sagīnātō | sagīnātō | sagīnātīs | ||||
| accusative | sagīnātum | sagīnātam | sagīnātum | sagīnātōs | sagīnātās | sagīnāta | |
| ablative | sagīnātō | sagīnātā | sagīnātō | sagīnātīs | |||
| vocative | sagīnāte | sagīnāta | sagīnātum | sagīnātī | sagīnātae | sagīnāta | |
References
- saginatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- saginatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- saginatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from
Wiktionary.
The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike.
Additional terms may apply for the media files.