jurator
Latin
Verb
jūrātor
Noun
jūrātor m (genitive jūrātōris); third declension
- Alternative form of iurator
Inflection
Third declension.
| Case | Singular | Plural |
|---|---|---|
| nominative | jūrātor | jūrātōrēs |
| genitive | jūrātōris | jūrātōrum |
| dative | jūrātōrī | jūrātōribus |
| accusative | jūrātōrem | jūrātōrēs |
| ablative | jūrātōre | jūrātōribus |
| vocative | jūrātor | jūrātōrēs |
References
- jurator in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- jurator in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from
Wiktionary.
The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike.
Additional terms may apply for the media files.