gemino

See also: geminó and geminò

Italian

Etymology

From Latin geminus.

Adjective

gemino (feminine singular gemina, masculine plural gemini, feminine plural gemine)

  1. twin (attributive)
  2. geminous

Verb

gemino

  1. first-person singular present indicative of geminare

Anagrams

Latin

Etymology

From geminus (“twin”)

Pronunciation

Adjective

geminō

  1. dative masculine singular of geminus
  2. dative neuter singular of geminus
  3. ablative masculine singular of geminus
  4. ablative neuter singular of geminus

Verb

geminō (present infinitive gemināre, perfect active gemināvī, supine geminātum); first conjugation

  1. I double
  2. I repeat, do again
  3. I pair, join, unite

Inflection

   Conjugation of gemino (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present geminō geminās geminat gemināmus geminātis geminant
imperfect geminābam geminābās geminābat geminābāmus geminābātis geminābant
future geminābō geminābis geminābit geminābimus geminābitis geminābunt
perfect gemināvī gemināvistī gemināvit gemināvimus gemināvistis gemināvērunt, gemināvēre
pluperfect gemināveram gemināverās gemināverat gemināverāmus gemināverātis gemināverant
future perfect gemināverō gemināveris gemināverit gemināverimus gemināveritis gemināverint
passive present geminor gemināris, gemināre geminātur gemināmur gemināminī geminantur
imperfect geminābar geminābāris, geminābāre geminābātur geminābāmur geminābāminī geminābantur
future geminābor gemināberis, geminābere geminābitur geminābimur geminābiminī geminābuntur
perfect geminātus + present active indicative of sum
pluperfect geminātus + imperfect active indicative of sum
future perfect geminātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present geminem geminēs geminet geminēmus geminētis geminent
imperfect geminārem geminārēs gemināret geminārēmus geminārētis geminārent
perfect gemināverim gemināverīs gemināverit gemināverīmus gemināverītis gemināverint
pluperfect gemināvissem gemināvissēs gemināvisset gemināvissēmus gemināvissētis gemināvissent
passive present geminer geminēris, geminēre geminētur geminēmur geminēminī geminentur
imperfect geminārer geminārēris, geminārēre geminārētur geminārēmur geminārēminī geminārentur
perfect geminātus + present active subjunctive of sum
pluperfect geminātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — geminā — — gemināte —
future — geminātō geminātō — geminātōte geminantō
passive present — gemināre — — gemināminī —
future — geminātor geminātor — — geminantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives gemināre gemināvisse geminātūrus esse geminārī geminātus esse geminātum īrī
participles gemināns — geminātūrus — geminātus geminandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
gemināre geminandī geminandō geminandum geminātum geminātū

Derived terms

Descendants

References

  • gemino in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • gemino in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • gemino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette

Spanish

Verb

gemino

  1. First-person singular (yo) present indicative form of geminar.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.