coniugatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of coniugō.
Participle
coniugātus m (feminine coniugāta, neuter coniugātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | coniugātus | coniugāta | coniugātum | coniugātī | coniugātae | coniugāta | |
| genitive | coniugātī | coniugātae | coniugātī | coniugātōrum | coniugātārum | coniugātōrum | |
| dative | coniugātō | coniugātō | coniugātīs | ||||
| accusative | coniugātum | coniugātam | coniugātum | coniugātōs | coniugātās | coniugāta | |
| ablative | coniugātō | coniugātā | coniugātō | coniugātīs | |||
| vocative | coniugāte | coniugāta | coniugātum | coniugātī | coniugātae | coniugāta | |
This article is issued from
Wiktionary.
The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike.
Additional terms may apply for the media files.