conculcatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of conculcō.
Participle
conculcātus m (feminine conculcāta, neuter conculcātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | conculcātus | conculcāta | conculcātum | conculcātī | conculcātae | conculcāta | |
| genitive | conculcātī | conculcātae | conculcātī | conculcātōrum | conculcātārum | conculcātōrum | |
| dative | conculcātō | conculcātō | conculcātīs | ||||
| accusative | conculcātum | conculcātam | conculcātum | conculcātōs | conculcātās | conculcāta | |
| ablative | conculcātō | conculcātā | conculcātō | conculcātīs | |||
| vocative | conculcāte | conculcāta | conculcātum | conculcātī | conculcātae | conculcāta | |
References
- conculcatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- conculcatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from
Wiktionary.
The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike.
Additional terms may apply for the media files.